Kā iemācīt bērnam izrunāt skaņu R
Kad bērnam normāli vēl neizrunāt «r», kādi vingrinājumi sagatavo mēli, kādas kļūdas mājās traucē un kad laiks doties pie logopēda.
Skaņa «r» ir viena no grūtākajām. Mēles galam jābūt stipram un reizē atslābinātam, lai tas vibrētu izelpas plūsmā. Tāpēc tā parasti parādās starp pēdējām, un tā ir arī viena no biežākajām skaņām, ar ko vecāki nāk pie logopēda.
Kad «r» vēl drīkst nebūt
Daļa bērnu «r» izrunā jau trīs, četru gadu vecumā, citi to apgūst vēlāk. Parasti skaņa izveidojas līdz 5-6 gadiem. Līdz tam vairākums bērnu to aizstāj ar «l» vai «j» («lokas», nevis «rokas»; «kajote», nevis «karote»), vai vienkārši izlaiž. Tā ir vecuma norma, ja pārējās skaņas attīstās un runa kopumā ir saprotama.
Ir gan izņēmums. Ja bērns «r» izrunā rīklē, ar rūcošu troksni no kakla vai ar mēles sānu, tas nav vecuma posms, bet izkropļota skaņa. Pati no sevis tā parasti nepāriet, un pārmācīt ir grūtāk, jo ilgāk tā nostiprinās. Tādā gadījumā pie logopēda var nākt jebkurā vecumā.
Sagatavojošie vingrinājumi
Pirms «r» mēlei jāiemācās pacelties uz augšu, noturēties tur un strādāt ar galu. Šie vingrinājumi to trenē:
- Sēnīte. Mēli visā platumā piesūc pie aukslējām un plaši atver muti. Tā izstiepj mēles saitīti.
- Zirdziņš. Mēle ar klikšķi atraujas no aukslējām. Vispirms lēni, tad ātrāk, apakšžoklis nekustas.
- Gleznotājs. Mute pavērta, mēles gals «krāso» aukslējas no zobiem uz rīkles pusi un atpakaļ.
- Šūpoles. Mēles gals pārmaiņus pieskaras augšējiem un apakšējiem zobiem no iekšpuses.
- Bundzinieks. Mute pavērta, mēles gals ātri sit pret bumbuli aiz augšējiem zobiem: «d-d-d», kā bungu rībiens. Apakšžoklis stāv mierā.
- Vējiņš. Plato mēles galu pacel pie augšējiem zobiem un spēcīgi pūš uz to, it kā gribētu nopūst papīra strēmelīti.
Pietiek ar 5 minūtēm dienā spoguļa priekšā. Ja bērnam šie vingrinājumi izdodas viegli un precīzi, pamats «r» jau ir.
Kļūdas, ko vecāki mājās pieļauj visbiežāk
- Liek atkārtot desmitiem reižu. «Pasaki pareizi: rrroka». Ja mēle vēl nav gatava, atkārtošana tikai nostiprina nepareizo variantu un atņem vēlmi runāt.
- Māca «rūkt» ar kaklu. Tas šķiet vienkāršāk, bet tā rodas rīkles «r», kuru vēlāk ir grūti izlabot.
- Paši mēģina «iedarbināt» mēli ar karoti vai pirkstu. Logopēdiem ir savas metodes, bet bez apmācības tas var pat nobiedēt bērnu.
- Smejas vai atdarina. Pat labvēlīgi joki liek bērnam kautrēties no savas runas.
- Steidzas uz sarunu. Kad skaņa tikko parādījusies, to vispirms nostiprina zilbēs un vārdos, un tikai tad tā pāriet brīvā runā. Prasīt uzreiz visur runāt ar «r» ir par agru.
Ko var darīt droši: runāt ar bērnu skaidri un nesteidzīgi, dot pareizu paraugu bez pārmetumiem («Loka? Jā, roka!») un spēlēt vingrinājumus kā spēli.
Kad doties pie logopēda
- bērnam ir pieci, seši gadi, bet «r» joprojām nav;
- «r» skan rīklē, «caur degunu» vai ar sānu troksni jebkurā vecumā;
- kopā ar «r» traucētas arī citas skaņas, piemēram, šņācošās;
- sēnīte un zirdziņš ilgi neizdodas (vērts pārbaudīt mēles saitīti);
- skaņa atsevišķi jau izdodas, bet runā pazūd.
Logopēds noskaidros, kāpēc «r» nav: vai mēlei trūkst spēka, vai traucē saitīte, vai bērns nedzird atšķirību. Tad skaņu izveido pakāpeniski, bieži ar paņēmieniem, ko mājās pašiem nav ieteicams izmēģināt. Mājās vecākiem paliek svarīgākais: regulāri pildīt uzdotos vingrinājumus.